Lāčplēša dienu atzīmējot
Jau otro gadu valsts svētkus nevaram atzīmēt, izjūtot tiešu kopības sajūtu, jo mums jāuzvar neredzams ienaidnieks – vīruss, kas izraisījis pandēmiju. Lai cik paradoksāli tas neliktos, tomēr esošā situācija mūs vairāk tuvina tam laikam un tiem cilvēkiem, kuriem bija jāuzvar cīņā par Latvijas valsti. Jāpārvar neticība saviem spēkiem, neticība Latvijas valsts nākotnei un neatkarībai. 11. novembris nav tikai simbols Latvijas bruņoto spēku uzvarai pār Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju. Tas ir simbols tautas spēkam un ticībai valsts nākotnei, jo uzvara tika gūta, tikai pateicoties arvien pieaugošajam tautas atbalstam un arī daudziem upuriem. Bermontiešu uzbrukums Rīgai bija smags pārbaudījums Latvijas armijai. Tautas atbalsts izpaudās gan kā brīvprātīgo pieteikšanās Latvijas armijā, gan kā civilpersonu iesaistīšanās armijas atbalstīšanā. Tieši pēdējo nedrīkstam aizmirst, jo svarīgs bija ikviens atbalsts – bez tā uzvara nebūtu iespējama.
Plašāko organizēto civiliedzīvotāju palīdzību Latvijas armijai sniedza 1919. gada 22. septembrī izveidotais Latviešu sieviešu palīdzības korpuss. Tā dalībnieces ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, no kuriem lielāko atvēra Rīgas Latviešu biedrības namā. Brīvprātīgās aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā. Šos darbus vadīja Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes kundze Justīne Čakste. Savukārt materiālo līdzekļu vākšanai novembra sākumā nodibināja Zelta fondu, kuru vadīja rakstniece Ivande Kaija. Tas darbojās pusgadu, un pēc tā slēgšanas visus savāktos zelta un sudraba priekšmetus, kā arī naudu – 400 000 rubļu – nodeva Latvijas Bankai. Spilgts citāts no brīvprātīgā – tolaik septiņpadsmitgadīga puiša, bet vēlāk slavena operdziedātāja – Marisa Vētras atmiņām lieliski raksturo iedzīvotāju attieksmi pret savas valsts armiju: „Te [Jelgavā] nu mēs redzējām un priekā izjutām savu uzvaru. Tirgus laukums bija pilns meitenēm un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas ēdienus un dzērienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kūpošu kafiju, kakao, tēja, maize ar desām, biezpiens, siers, pat karstas pankūkas un ievārījums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudeles, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svētku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svētki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā. (..) Mums piederēja Jelgava un jelgavnieču sirdis. Jelgavnieces bija mūs pat apdāvinājušas. Bez pilniem vēderiem daudziem no mums bija arī pilnas kabatas – dažam bija zeķes, dažam cimdi, dažam pat kaklauts vai kamzolis.”
Tāpēc arī šodien svarīgi nezaudēt ticību, būt atbildīgiem pret apkārtējiem un saliedēties, lai pārvarētu pandēmiju un tās sekas. Nešķelsim sabiedrību, bet darīsim visu, lai atgrieztos normālā dzīvē.
JLB valdes priekšsēdētājs Gunārs Kurlovičs