Pieminot Jāni Čaksti (14.09.1859.–14.03.1927.)
(14.03.2020.)
Jānis Čakste bija Latvijas Republikas prezidents no 1922. līdz 1927. gadam. Viņš bija pirmais Latvijas Republikas prezidents, un viņa uzdevumos ietilpa jaunās Latvijas valsts reprezentācija. Čakste apzinājās, ka demokrātiskas un mazas valsts prezidents nedrīkst pārspīlēt ceremonijas ar samākslotu teatrālismu, lai nekļūtu komisks, bet nedrīkst arī pārstāvēt savu republiku ar nolaistu galvu, vienkāršām manierēm un pašapziņas trūkumu, jo tad viņu un viņa valsti necienīs ne zemes iedzīvotāji, ne ārzemju pārstāvji, un laikabiedri liecina, ka viņam bija izdevies atrast zelta vidusceļu.
Jānis Čakste dzimis 1859. gada 14. septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagastā Čakstu-Zirņu mājās. Pamatizglītību ieguvis Annas elementārskolā, izglītību turpinājis Kurzemes guberņas ģimnāzijā Jelgavā, kuru pabeidzis 1882. gadā. Tajā pašā gadā iestājies Maskavas Universitātes Juridiskajā nodaļā, kuru pabeidzis 1886. gadā. Studiju laikā dibinājis Maskavas latviešu studentu biedrību, organizējis Maskavas latviešu vakarus.
Strādājis par sekretāru Kurzemes guberņas prokuratūrā, 1888. gadā – par advokātu Jelgavā. 1887. gadā kļuvis par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, aktīvi darbojies arī Jelgavas Lauksaimniecības biedrības, Kurzemes Biškopju biedrības un Latviešu Sarkanā Krusta komitejā, kā jurists gatavojis jauno biedrību statūtus. Kopš 1889. gada Kurzemē vislasītākā nedēļas laikraksta “Tēvija” redaktors.
1895. gadā viens no galvenajiem IV Latviešu vispārējo dziesmu svētku organizētājiem Jelgavā. Daļēji finansējis šo pasākumu. 1905. gadā piedalījies Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā.
1906. gadā ievēlēts Krievijas domē. Pēc tās atlaišanas kopā ar citiem 166 deputātiem parakstījis tā saukto Viborgas deklarāciju Somijā, aicinot pilsoņus nemaksāt nodokļus un ignorēt pastāvošo karaklausības kārtību līdz domes sasaukšanai, par ko viņam piespriests trīs mēnešu cietumsods. 1915. gadā pārcēlies uz Tērbatu, kur piedalījies Latviešu bēgļu centrālkomitejas dibināšanā, 1917. gadā kļuvis par tās priekšsēdētāju. 1917. gadā devies uz ASV, lai propagandētu Latvijas neatkarības ideju, Stokholmā sarakstījis brošūru “Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme” (“Latvieši un viņu Latvija: Kāda latvieša balss”).
1918. gadā Jānis Čakste ievēlēts par Tautas Padomes Prezidija priekšsēdētāju, organizējis Latvijas diplomātisko korpusu, Parīzes Miera konferencē vadījis Latvijas delegāciju, kas pieprasīja atzīt Latvijas neatkarību. 1919. gadā atgriezies Latvijā. Atbilstoši Satversmes sapulces lēmumam un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem Jānim Čakstem tiek uzticēti Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka pienākumi. No 1920. līdz 1921. gadam – Latvijas Universitātes starptautisko tiesību profesors.
1922. gada 14. novembrī atklāj Saeimu un tiek ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu. 1924. gada 25. martā izsludina Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni. 1925. gada 6. novembrī atkārtoti ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu.
Miris 1927. gada 14. martā, apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Ar savu politiskās darbības stilu Jānis Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti.
Savas prezidentūras laikā izsludinājis 402 likumus, apžēlojis 549 notiesātos.
Informācija sagatavota pēc president.lv
Jānis Čakste dzimis 1859. gada 14. septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagastā Čakstu-Zirņu mājās. Pamatizglītību ieguvis Annas elementārskolā, izglītību turpinājis Kurzemes guberņas ģimnāzijā Jelgavā, kuru pabeidzis 1882. gadā. Tajā pašā gadā iestājies Maskavas Universitātes Juridiskajā nodaļā, kuru pabeidzis 1886. gadā. Studiju laikā dibinājis Maskavas latviešu studentu biedrību, organizējis Maskavas latviešu vakarus.
Strādājis par sekretāru Kurzemes guberņas prokuratūrā, 1888. gadā – par advokātu Jelgavā. 1887. gadā kļuvis par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, aktīvi darbojies arī Jelgavas Lauksaimniecības biedrības, Kurzemes Biškopju biedrības un Latviešu Sarkanā Krusta komitejā, kā jurists gatavojis jauno biedrību statūtus. Kopš 1889. gada Kurzemē vislasītākā nedēļas laikraksta “Tēvija” redaktors.
1895. gadā viens no galvenajiem IV Latviešu vispārējo dziesmu svētku organizētājiem Jelgavā. Daļēji finansējis šo pasākumu. 1905. gadā piedalījies Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā.
1906. gadā ievēlēts Krievijas domē. Pēc tās atlaišanas kopā ar citiem 166 deputātiem parakstījis tā saukto Viborgas deklarāciju Somijā, aicinot pilsoņus nemaksāt nodokļus un ignorēt pastāvošo karaklausības kārtību līdz domes sasaukšanai, par ko viņam piespriests trīs mēnešu cietumsods. 1915. gadā pārcēlies uz Tērbatu, kur piedalījies Latviešu bēgļu centrālkomitejas dibināšanā, 1917. gadā kļuvis par tās priekšsēdētāju. 1917. gadā devies uz ASV, lai propagandētu Latvijas neatkarības ideju, Stokholmā sarakstījis brošūru “Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme” (“Latvieši un viņu Latvija: Kāda latvieša balss”).
1918. gadā Jānis Čakste ievēlēts par Tautas Padomes Prezidija priekšsēdētāju, organizējis Latvijas diplomātisko korpusu, Parīzes Miera konferencē vadījis Latvijas delegāciju, kas pieprasīja atzīt Latvijas neatkarību. 1919. gadā atgriezies Latvijā. Atbilstoši Satversmes sapulces lēmumam un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem Jānim Čakstem tiek uzticēti Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka pienākumi. No 1920. līdz 1921. gadam – Latvijas Universitātes starptautisko tiesību profesors.
1922. gada 14. novembrī atklāj Saeimu un tiek ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu. 1924. gada 25. martā izsludina Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni. 1925. gada 6. novembrī atkārtoti ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu.
Miris 1927. gada 14. martā, apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Ar savu politiskās darbības stilu Jānis Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti.
Savas prezidentūras laikā izsludinājis 402 likumus, apžēlojis 549 notiesātos.
Informācija sagatavota pēc president.lv
